Jebkurš šajā telpā varētu iesākt ar to, ka atzīstam, cik ļoti mums paveicies. Mēs nedzīvojam pasaulē, kurā dzīvoja mūsu mātes un vecmāmiņas, kurā sieviešu karjeras iespējas bija tik ierobežotas. Un, ja jūs šodien šeit atrodaties, vairums no mums uzauga pasaulē, kurā mums bija pamata cilvēktiesības. Pārsteidzoši, mēs vēl aizvien dzīvojam pasaulē, kurā dažām sievietēm tādu nav. Taču vēl bez tā mums joprojām ir problēma, un tā ir patiesa problēma. Problēma ir sekojoša: nekur visā pasaulē sievietes nesasniedz profesionālās virsotnes. Skaitļi ātri vien to arī parāda. 190 valsts vadītāju -- deviņas ir sievietes. No visiem cilvēkiem pasaules parlamentos 13 procenti ir sievietes. Korporatīvajā sektorā, vadošo sieviešu vidū, izpilddirekcijas darbos, valdēs -- lielākais 15, 16 procenti. Skaitļi nav mainījušies kopš 2002. gada un to virzība nav pozitīva. Pat uz peļņu nevērstajā pasaulē, pasaulē, ko dažkārt iedomājamies kā galvenokārt sieviešu vadītu, vadošās sievietes: 20 procenti. Ir vēl kāda problēma, proti, sievietes sastopas ar grūtākām izvēlēm starp profesionāliem panākumiem un personisku piepildījumu. Nesens pētījums ASV parādīja, ka precēto vecāko menedžeru vidū bērnu bija divām trešdaļām precēto vīriešu, un tikai vienai trešdaļai precēto sieviešu. Pirms pāris gadiem es biju Ņujorkā, mēģināju noslēgt darījumu un atrados vienā no tiem smalkajiem Ņujorkas pašu kapitāla birojiem, kādu varat iztēloties. Esmu sanāksmē -- aptuveni trīs stundu ilgā -- un pēc divām stundām tā kā prasās pēc šī bio pārtraukuma, un visi pieceļas, un partneris, kas vada sanāksmi, pēkšņi izskatās ārkārtīgi nokaunējies. Un es apjaušu, ka viņš nezina, kur viņa birojā ir sieviešu labierīcības. Tā nu es lūkojos apkārt, meklēdama kastes, domājot, ka viņi nesen ievākušies, taču tādas nav redzamas. Tad nu es saku: "Vai jūs nesen šeit ievācāties?" Viņš atbild: "Nē, mēs te esam jau kādu gadu." Un es saku: "Vai jūs apgalvojat, ka esmu vienīgā sieviete, kura pēdējā gada laikā šeit slēgusi darījumu?" Viņš uz mani paskatās un saka: "Jā. Vai arī jūs esat vienīgā, kam bija nepieciešamas labierīcības." (Smiekli) Tā nu jautājums ir - kā mēs to vērsīsim uz labu? Kā mēs izmainīsim šos vadošo darbinieku skaitļus? Kā mēs panāksim pārmaiņas? Iesākumā gribu teikt, es par to runāju -- par sieviešu paturēšanu darbaspēka rindās -- jo es patiešām uzskatu, ka tā ir atbilde. Mūsu darbaspēka augstā atalgojuma daļā, to cilvēku vidū, kuri sasniedz virsotnes -- "Fortune" 500 vadītāju vai līdzvērtīgu citu nozaru amatos -- problēma, esmu droša, ir tāda, ka sievietes izstājas. CIlvēki par to daudz runā, un viņi pārrunā tādus jautājumus kā elastīgs darba grafiks un darbaudzināšana, programmas, kas uzņēmumiem būtu nepieciešamas sieviešu apmācībai. Šodien nevēlos runāt ne par ko no tā visa -- pat ja tas ir ārkārtīgi būtiski. Šodien vēlos vērsties pie tā, ko varam darīt kā indivīdi. Ko mums vajadzētu pašiem sev sacīt? Kādas vēstis raidīt sievietēm, kas strādā kopā ar mums un mūsu labā? Ko teikt savām meitām? Iesākumā vēlos likt skaidri saprast, ka šī runa neietver spriedumus. Man nav pareizās atbildes, pat sev ne. Atstāju Sanfrancisko, kur dzīvoju, pirmdienā un kāpu lidmašīnā ceļā uz šo konferenci. Mana meita, kurai ir 3 gadi, kad es viņu atstāju bērnudārzā, apķērās ap manu kāju, raudādama: "Mammīt, nekāp lidmašīnā." Tas ir grūti. Dažkārt jūtos vainīga. Nepazīstu tādu sievieti, vai nu viņa atrastos mājās, vai darbavietā, kura tā dažkārt nejustos. Tāpēc es nesaku, ka palikšana darbā ir pareizā izvēle it visiem. Mana runa šodien ir par to, kādu attieksmi jūs saņemat, ja vēlaties palikt nodarbināta. Domāju, ka ir trīs veidu attieksmes. Pirmā, sēdi pie galda. Otrā, padari savu partneri par īstu partneri. Un trešā -- neaizej, pirms neesi aizgājusi. Pirmā: sēdi pie galda. Tikai pirms dažām nedēļām "Facebook" pie mums viesojās ietekmīgs valdības pārstāvis, un viņš ieradās, lai tiktos ar vecākajiem izpilddirektoriem no Silikona ielejas. Visi tā kā sasēdās ap galdu. Un viņam līdzi bija atbraukušas šīs divas sievietes, kuras viņa departamentā ieņēma augstus amatus. Un es viņām teicu: "Sēdiet pie galda. Nāciet nu, sēdiet pie galda." Un viņas apsēdās istabas stūrī. Kad es biju koledžā pēdējā gadā, noklausījos lekcijas "Eiropas intelektuālā vēsture". Vai šāda lieta koledžas laikā nav lieliska? Kaut es tā varētu tagad. Lekcijas apmeklēju kopā ar istabas biedreni Keriju, kura tolaik bija izcila literatūras studente -- un vēlāk kļuva par brīnišķīgu literatūrzinātnieci -- un savu brāli -- gudru zelli, taču ūdenspolo spēlējošu medicīnas skolas otrā gada studentu. Lekcijas apmeklējām visi trīs kopā. Un tad Kerija izlasa visas grāmatas oriģinālajās grieķu un latīņu valodās -- apmeklē visas lekcijas -- es izlasu visas grāmatas angliski un apmeklēju lielāko daļu lekciju. Mans brālis ir visai aizņemts, viņš izlasa vienu no 12 grāmatām un apmeklē pāris lekcijas, iesoļo mūsu istabā pāris dienas pirms eksāmena, lai mēs viņu apmācītu. Visi trīs kopā dodamies uz eksāmenu un apsēžamies, Nosēžam tur kādas trīs stundas -- un mūsu mazās, zilās piezīmju grāmatiņas -- jā, esmu tik veca. Izejam ārā, palūkojamies viens uz otru un vaicājam: "Kā tev veicās?" Un Kerija saka: "Jēziņ, šķiet, ka man neizdevās izcelt būtiskāko Hēgeļa dialektikā." Es saku: "Dieviņ, kaut nu es būtu patiešām sasaistījusi Džona Loka īpašuma teoriju ar sekojošajiem filosofiem." Un mans brālis saka: "Es dabūju labāko atzīmi klasē." "Tu dabūji labāko atzīmi klasē? Tu neko nezini." Problēma visos šajos stāstos ir tāda, ka tie uzrāda to pašu, ko statistika: sievietes sistemātiski nenovērtē savas spējas. Ja jūs pārbaudāt vīriešus un sievietes, uzdodot viņiem jautājumus par tādiem pilnīgi objektīviem kritērijiem kā GPA, vīrieši kļūdās visai bieži un sievietes kļūdās visai reti. Sievietes par sevi darba tirgū neiestājas. Pēdējo divu gadu pētījums par cilvēkiem, kuri pēc koledžas uzsāk darbu, liecina, ka 57 procenti puišu -- jeb laikam jau vīriešu -- apstrīd savu pirmo algu, un tikai septiņi procenti sieviešu. Kas ir būtiskāk, vīrieši panākumus piedēvē paši sev, savukārt sievietes tos piedēvē ārējiem faktoriem. Ja jūs pajautājat vīriešiem, kāpēc viņi paveikuši labu darbu, viņi sacīs: "Esmu lielisks. Tas ir acīmredzami. Kādēļ tu vispār jautā?" Ja vaicāsiet sievietēm, kāpēc viņas paveikušas labu darbu, viņas sacīs, ka kāds viņām palīdzēja, paveicās, viņas smagi strādāja. Kāpēc lai tas kaut ko nozīmētu? Tas daudz nozīmē, jo neviens netiek līdz iekārojamiem birojiem, sēžot maliņā, nevis pie galda. Un neviens nesaņem paaugstinājumu, ja nedomā, ka ir panākumus pelnījis vai pat nesaprot pats savus panākumus. Kaut nu atbilde būtu vienkārša. kaut nu es varētu visām savām jaunajām līdzstrādniecēm, visām šīm burvīgajām sievietēm, sacīt: "Ticiet sev un iestājieties par sevi. Lai jūsu panākumi pieder jums pašām." Kaut es varētu to teikt savai meitai. Taču viss nav tik vienkārši. Statistika vairāk par visu liecina vienu -- ka panākumi un pievilcība vīriešos sasaucas pozitīvi, savukārt sievietēs negatīvi. Un visi māj ar galvu, jo mēs zinām, ka tā ir. To lieliski apliecina kāds patiesi labs pētījums. Tas ir slavenais Hārvardas Biznesa skolas pētījums par sievieti vārdā Heidija Roizena. Viņa ir Silikona ielejas uzņēmuma operatore un viņa izmanto savus sakarus, lai kļūtu par ārkārtīgi veiksmīgu riska kapitālisti. 2002. gadā -- pavisam nesen -- profesors, kurš tolaik bija Kolumbijas Universitātē, paņēma šo lietu un piesaistīja tai Hovarda Roizena vārdu. Viņš šo lietu izsniedza -- abas lietas -- divām studentu grupām. Viņš izmainīja tikai vienu vārdu: Heidija pret Hovardu. Taču šim vienam vārdam bija būtiska nozīme. Tad viņš aptaujāja studentus. Labās ziņas ir tādas, ka gan vīrieši, gan sievietes domāja, ka Heidija un Hovards ir līdzvērtīgi kompetenti, un tas ir labi. Sliktās ziņas ir tādas, ka visiem patika Hovards. Viņš ir lielisks zellis, jūs gribētu pie viņa strādāt, gribētu kopā ar viņu doties makšķerēt. Heidija? Nezinu gan. Viņa ir tāda kā izlēcēja. Nedaudz politiska. Nezināt, vai vēlaties pie viņas strādāt. Lūk, arī sarežģījums. Mums jāmudina savas meitas un kolēģes, jāmudina pašām sev ticēt, ka dabūjām augstāko atzīmi, tiekties pēc paaugstinājuma, sēdēt pie galda. Un mums tas jādara pasaulē, kurā viņas par to kaut ko upurēs, pat ja viņu brāļiem to nenāksies darīt. Skumjākais tajā visā ir tas, ka to ir ļoti grūti atcerēties. Lūk, jums stāsts, kas man ir ārkārtīgi apkaunojošs, taču es to uzskatu par būtisku. Pirms neilga laika es "Facebook" uzstājos ar runu aptuveni simt darbinieku priekšā. Pēc dažām stundām kāda jauna sieviete, kura tur strādā un sēž netālu no mana mazā rakstāmgalda, vēlējās ar mani runāt. Es piekritu, un viņa apsēdās, un mēs runājām. Un viņa teica: "Es šodien kaut ko iemācījos. Es iemācījos, ka jātur roka pacelta." Es jautāju: "Ko tu ar to domā?" Viņa teica: "Nu, jūs teicāt runu, un sacījāt, ka atbildēsiet vēl uz diviem jautājumiem. Es biju pacēlusi roku līdz ar daudziem citiem, un jūs atbildējāt uz 2 jautājumiem. Tad es nolaidu roku un ievēroju, ka tā darīja visas sievietes, un tad jūs atbildējāt uz papildu jautājumiem, ko uzdeva tikai vīrieši." Un es nodomāju, oho, ja tā esmu es -- kurai tas acīmredzami rūp -- kura saka runu -- un šīs runas laikā es pat nevaru pamanīt, ka vīriešu rokas vēl ir paceltas, un ka sieviešu rokas vēl ir paceltas, cik labi mums kā uzņēmumu un organizāciju menedžeriem padodas ievērot, ka vīrieši sniedzas pēc iespējām vairāk nekā sievietes? Mums jāpiedabū sievietes apsēsties pie galda. (Aplausi) Otrā attieksme: padari savu partneri par īstu partneri. Esmu pārliecināta, ka nodarbinātības jomā ir panākts lielāks progress, nekā mājās. Statistika to ļoti skaidri uzrāda. Ja sieviete un vīrietis strādā pilna laika darbu un viņiem ir bērns, sieviete veic divreiz vairāk mājas darbu nekā vīrietis, un sieviete par bērnu rūpējas trīs reizes vairāk nekā vīrietis. Tā nu viņai ir trīs vai divi darbi, un viņam ir viens. Kurš, jūsuprāt, atkrīt, kad kādam vairāk laika jāpavada mājās? Tā cēloņi ir ārkārtīgi sarežģīti, un man nav laika tajos iedziļināties. Nedomāju, ka iemesls ir svētdienas futbols un vispārējs slinkums. Domāju, ka cēloņi ir sarežģītāki. Domāju, kā sabiedrība mēs izdarām lielāku spiedienu uz zēniem gūt panākumus, nekā uz meitenēm. Zinu vīriešus, kuri paliek mājās, un strādā mājās, lai atbalstītu sievu karjeras. Un tas ir smagi. Kad es apmeklēju mammu un bērnu pasākumus un tur redzu tēvus, ievēroju, ka citas mammas ar viņu nespēlējas. Un tā ir problēma, jo šī darba nozīmi pienācīgi jānovērtē -- jo tas ir pats grūtākais darbs pasaulē -- strādāt mājās abu dzimumu pārstāvjiem, ja gribam, lai viss izlīdzinātos un sievietes paliktu darbatirgū. (Aplausi) Pētījumi liecina, ka mājsaimniecībās ar līdzvērtīgiem ieņēmumiem un līdzvērtīgu atbildību ir uz pusi mazāks šķiršanos skaits. Un ja tā nav pietiekama motivācija, ir vēl -- kā lai es to pasaku uz šīs skatuves? -- viņi viens otru vairāk pazīst arī bībeliskajā ziņā. (Uzmundrinājuma saucieni) Trešā attieksme: neaizejiet, pirms neesat aizgājusi. Domāju, ka pastāv dziļa ironija faktā, ka darbības, ko sievietes veic -- un es to redzu visu laiku -- ar mērķi palikt darba vietā, patiesībā noved pie viņu aiziešanas. Lūk, kas notiek: mēs visi esam aizņemti, sieviete ir aizņemta. Un viņa sāk apdomāt iespēju dzemdēt bērnu. No tā mirkļa viņa domā par iespēju audzināt bērnu, sāk domāt par to, kā iekārtotu bērna istabu. "Kā es to iekļaušu visā pārējā, ar ko nodarbojos?" Un burtiski no tā brīža viņa vairs nepaceļ savu roku, viņa nemeklē paaugstinājumu, neuzņemas jaunus projektus, nesaka: "Es. Es to gribu darīt." Viņa sāk atkāpties. Problēma ir tāda, ka -- teiksim, viņa tajā dienā ieņem bērnu, tajā dienā -- deviņi grūtniecības mēneši, trīs mēneši pēcdzemdību atvaļinājuma, seši mēneši, lai gūtu atelpu -- divus gadus uz priekšu vēl biežāk -- un es to esmu novērojusi -- sievietes sāk to apdomāt vēl agrāk -- kad saderinās, kad apprecas, kad sāk domāt par mēģinājumu palikt stāvoklī, kas var prasīt daudz laika. Kāda sieviete vērsās pie manis šajā jautājumā, un es uz viņu tā kā paskatījos -- viņa šķita pajauna. Un es teicu: "Tātad jūs ar vīru plānojat radīt bērniņu?" Un viņa atbildēja: "Ak, nē, es neesmu precējusies." Viņai pat nebija puiša. Sacīju: "Tu par to domā daudz par agru." Taču runa ir par to, kas notiek, līdzko sāc klusītēm atkāpties? Ikviens, kas to pieredzējis -- un es jums teikšu, tiklīdz jums mājās ir bērns, jūsu darbam jābūt patiesi labam, lai tajā atgrieztos, jo ir grūti atstāt to bērnu mājās -- darbā nepieciešams izaicinājums. Nepieciešams atalgojums. Jums jājūt, ka radāt izmaiņas. Un, ja divus gadus iepriekš jūs nepieteicāties uz paaugstinājumu, bet kāds zellis jums līdzās pieteicās, ja pirms trīs gadiem jūs beidzāt meklēt jaunas iespējas, jums kļūs garlaicīgi, jo jums vajadzēja turēt kāju uz gāzes pedāļa. Neaizejiet, pirms neesat aizgājusi. Palieciet. Turiet kāju uz gāzes pedāļa līdz pat dienai, kad būs nepieciešams aiziet, lai iegūtu laiku bērnam -- un tad pieņemiet lēmumus, Nepieņemiet lēmumus pārāk agri, īpaši, tādus, kuru pieņemšanu neapzināties. Mana paaudze patiešām diemžēl neizmainīs virsotnes skaitļu proporciju. Tie nekustas. Mēs netiksim tur, kur 50 procenti populācijas -- manā paaudzē 50 procentu ļaužu nebūs nevienas industrijas virsotnē. Taču es ceru, ka nākotnes paaudzēs tā būs. Domāju, ka pasaule, ko vadītu, kurā pusi valstu un pusi uzņēmumu vadītu sievietes, būtu labāka pasaule. Un ne tikai tāpēc, ka cilvēki zinātu, kur atrodas sieviešu labierīcības, lai arī tas būtu ļoti noderīgi. Es domāju, ka tāda būtu labāka pasaule. Man ir divi bērni. Man ir piecgadīgs dēls un trīsgadīga meita. Vēlos, lai manam dēlam būtu izvēle pilnībā dot ieguldījumu darbaspēkā mājās. Un es vēlos, lai manai meitai būtu izvēle nevis vienkārši gūt panākumus, bet baudīt simpātijas to dēļ. Paldies. (Aplausi)